((229)) DURGAS TEMPLIS UN AFĒRISTE, SLEPKAVA, GRĀMATVEDE ILZE CĪRULE-ŽURKA: VAMPĪRA JURIDISKAIS SLAZDS UN NĀVES CILPA | Nora DeGold
(LV org, ENG, RUS) My artwork: “DURGAS TEMPLIS UN AFĒRISTE, SLEPKAVA, GRĀMATVEDE ILZE CĪRULE-ŽURKA: VAMPĪRA JURIDISKAIS SLAZDS UN NĀVES CILPA / DURGA TEMPLE AND FRAUDSTER, MURDERER, ACCOUNTANT ILZE CIRULE-ZURKA: THE VAMPIRE'S LEGAL TRAP AND DEATH LOOP / ХРАМ ДУРГИ И АФЕРИСТКА, УБИЙЦА, БУХГАЛТЕР ИЛЗЕ ЦИРУЛЕ-ЖУРКА: ЮРИДИЧЕСКАЯ ЛОВУШКА ВАМПИРА И СМЕРТЕЛЬНАЯ ПЕТЛЯ.” Nora DeGold

LV org
Pagātnes lappusēs, kad Latvijas Karalistes bīstamākā zvēru laupītāju un slepkavu grupējuma augstā figūra Solvita Grauze–Krastiņa–Bairavī bija Durgas Tempļa galvenā administratore jeb vadītāja, kura, protams, visu bija juridiski izshēmojusi tā, lai tā dokumentācijā izskatītos ne pēc galvenās figūras. Tad tajā laikā slepkava un īpaši bīstamā bandīte Ilze Cīrule–Žurka spēlēja īpaši fanātisku Durgas Tempļa apmeklētājas lomu un pašas indiešu dievietes Durgas pielūdzēju un īstenu vēdiskās tradīcijas fani. Tad Solvita ar slepkavu un ģimenes ārsti Māru Bremmeri–Dirsa nodarīja organizācijā savas netīrās juridiskās lietas saistībā ar dzīvokļu dāvinājumiem, un tad abas darbones kopā vēl ar pietiekoši lielu skaitu draudzes locekļu jeb saviem grupējuma zvēriem Durgas Templi pameta, tad paņēma un uzmeta to templi nabaga Vampīram.
Kuram nebija tajā laikā ne mazākā priekšstata, kas ir grāmatvedība, finanses, jurisprudence un tādas lietas, jo viņš bija pēc izglītības psihologs, kuram neko no šīm smalkajām zinātnēm neiemācīja ne vidusskolā, ne tālāk augstākās izglītības iestādēs. Pie tam nekad Vampīrs nav līdz galam publiskojis savu “smalko” izglītību psiholoģijā, kādas specializācijas pārstāvis tad viņš pa lielam ir. Jo arī to, ka viņš ir psihologs, grupējums pat to izmantoja kā vienu no galvenajām spekulācijām, kur tam tika piedēvētas debesu brīnumu prasmes ne tajā labākajā ziņā.
Jo pa lielam viņš ir tikai skolas un ģimenes psihologs jeb īsts “sīkā” gala psihologs, kurš ir apmācīts galvenokārt darbam skolā ar bērniem un, protams, kādu primitīvu ķibeli parisināt ģimenes cilvēkiem. Bet kas attiecas uz viņa maģistra grādu psiholoģijā, tad tur viņam ir specializācija attīstībā. Pat ar to specializāciju pa lielam Vampīram sanāca kārtējā ķibele, jo RPIVAA (Vampīra absolvētā augstākās izglītības iestāde), jo tā bija profesores Gunas Svences–Cūkas absolūti izplūdusi maģistra programma viņas psiholoģijas zinātnes vadītajā dekanātā, kur viņa pati nebija izpratusi šo jēdzienu kā tādu, ar ko maldījās pa īstu miglu kā tādu, kur arī mēs studenti bijām ierauti viņas maldos, pa kuriem tad maldījāmies.
Tad Vampīram, īstam gurķim, sākās baisi jau tālākie piedzīvojumi ar īstu grāmatvedi, finansisti, juristi un galveno administratori Ilzi Cīruli–Žurku. Vampīram aizgāja neskaitāmi gadi, lai atkostu, kas galu galā bija Solvita un Ilze, kas dēmonietes ir bijušas pēc izglītības, pie tam viss liecināja to, ka dāmas šīs zinātnes pārvaldīja nevis augstākās izglītības bakalaura vai maģistra līmenī, bet asociēto profesoreņu līmenī. Protams, Vampīram tika tēlotas izrādes, teju vai kaut kādus kaktu grāmatvedības kursus ar mokām šīs abas esot absolvējušas utt.
Solvita pa lielam nebija laba aktrise, jo periodiski pinās ne ar tām vielām arī pati, Ilze gan bija diezgan spīdoša aktrise, kura nekad nepinās ne ar dūmiem, ne pudelēm, kur Vampīram aizgāja veseli 8 gadi, līdz viņš viņu atkoda jau visos smalkumos. Tai skaitā Vampīram nācās apgūt pašmācības ceļā neskaitāmas izglītības, caurām dienām mācīties gadiem no vietas, pilnveidoties, lai saprastu, kādā ellē tas ir iegrūsts, kā no tās vēl visas ārā tiktu.
Un…
Protams, Vampīrs bija “sajūsmā”. Solvita notinusies, Durgas Tempļa mapes pametusi, Vampīrs vēl iztaisīts par Vecāko skolotāju, galveno dokumentu parakstītāju utt., reāli sasiets juridiski ar kaut kādu reliģisku organizāciju, par ko tam nav ne mazākās sajēgas no tās juridiskās puses kā tādas, kā tikai izpratne, ka laikam ir kaut kur īpaši neforši iekūlies, akli uzticoties Solvitai Grauzei–Krastiņai–Bairavī. Tad nāca pati Ilze Cīrule–Žurka, tad jau Vampīrs nezināja, ka abas no viena grupējuma, teju vai kā dievietes Durgā sūtīta glābēja, kura pārņēma visu Durgas Templi, ieskaitot ar Solvitas tām dokumentu mapēm, mierināja Vampīru, lai tas ne par ko nesatraucas, ka viņai esot bijis sapnis būt Solvitas vietā un būt Durgai noderīgai, ka esot noticis īsts brīnums, viņa noteikti visu sapratīs un spēs iztrēpt visus Solvitas ievārītos un savārītos sūdus utt. Vēl viņa apgalvoja, ka viņa ir absolūti brīva, varot visu savu dzīvi veltīt Durgas Templim.
Ilze teica, ka viņa nākot no Aizkraukles, ka viņai esot izjukusi laulība ar vīru, ar kuru bija aprecējusies jaunībā, pa lielam tas esot viņu izlicis ārā no savas mājas, kopā sameties ar citu sievieti. Viņa esot dēļ Durgas Tempļa tā visa sakarā pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, pa lielam tie darbi Rīgā arī viņai esot nekas tāds, kas patīkot, ka viņa sevi esot atradusi Durgas Templī utt. Protams, Ilzes pasaka izklausījās salda un ticama.
Burtiski pirms neilga laika Vampīra dzīvoklī bija ieradusies Ilzes labā roka, slepkava, māksliniece Inese Markēviča–Jēkabsone. Drīz arī jau bija klāt Ilze Cīrule–Žurka ar visām Durgas Tempļu mapju kaudzēm un savām mantām, jo Ilzei atkal bija arguments, ka viņai atkal nav kur Rīgā palikt, ka saimnieks metot ārā no dzīvokļa, kuru viņa īrējot. Tā kā Vampīrs tobrīd dzīvoja četristabu lielā dzīvoklī, tad viņam nekas nebija pretī, ka viņa okupē vienu istabu.
Vismaz Ilze ap tiem trim gadiem zem viena jumta nebija aptinusies kā īsta čūska ap kaklu un nespēlēja karstos mīlestības teātrus, kā to darīja dēmoniete Inese. Bet Ilze bija reāli teju vai uzmetusies Vampīram jau arī par otro sievu — tā pārņēma visu virtuves saimniecību un kļuva par personisko pavāru. Viņa apgalvoja, ka viņa dievinot ēst gatavošanu, Vampīram ēst gatavošana nekad nav diez ko patikusi, Inese savukārt no plīts bēga kā no paša nelabā, un Ilze tiešām padevās gatavot izcili garšīgus ēdienus.
Tad jau Vampīra māja bija pārvērtusies par īstu slepkavu midzeni, tad ne tikai Inese to viena zāloja nost, bet tas kopā notika ar Ilzi Cīruli–Žurku. Kādas šausmas tas bija saēdies, ēdot Ilzes ēdienus. Viņam, naivajam gurķim, tā arī tajos trijos gados nepieleca, tikai tas pamanīja, ka pakāpeniski tas paliek aizvien lēnāks, švakāks utt. Inese atkal bija īsta dzērāja un pīpmane, tad tā paralēli Ilzes nedarbiem Vampīru katru dienu dzirdīja nost ar saviem vīniem un ievilka tabakas šausmās, lai Vampīrs nesaprastu, kas notiek, bet īpaši slikto pašsajūtu lai tas noraksta uz vīniem un dūmiem.
Kad Solvita un Māra bija uzmetušas Durgas Templi, savukārt Māra ar Solvitu jau no citām pozīcijām ķērās klāt Vampīra iznīcināšanai. Māra bija uzrakstījusi savus apmelojumus Latvijas Karalistes policijai un iesūdzējusi jau Vampīru tiesā. Tad… jā, Vampīrs nonāca īstā ellē, kura bija melnāka par melnāko tumsu utt.
Tā visa sakarā viņš ielūdz piedzīvot savu gleznu ar dēmonieti Ilzi Cīruli–Žurku un viņas baisajām juridiskajām mapēm priekšgalā. Ilze dzīvoja caurstaigājamā istabā Vampīra mājās. Katru reizi, kad Vampīrs nogāja garām tām tur Durgas Tempļa mapēm, kur viņam nebija ne mazākā priekšstata, kas tur ir sadarīts, kas tur atkal notiek, viņa dvēsele katru reizi īstās šausmās nodrebēja, bet sirds apmeta savu kārtējo satraukuma kūleni, lai neteiktu vairāk. Vampīrs jutās kā dzīvs iemests un aprakts īstā kapsētas kapā, kur tas reāli smok un jau mirst… Lai patīk, lai…
ENG
My artwork: “DURGA TEMPLE AND FRAUDSTER, MURDERER, ACCOUNTANT ILZE CIRULE-ZURKA: THE VAMPIRE'S LEGAL TRAP AND DEATH LOOP.” Nora DeGold
In the pages of the past, when Solvita Grauze–Krastiņa–Bairavī, a high-ranking figure of the most dangerous beast‑robber and murderer gang in the Kingdom of Latvia, was the chief administrator of the Durga Temple, or its leader, who, of course, had legally schemed everything so that in the documentation it would not look like she was the main figure. At that time, the murderer and especially dangerous bandit Ilze Cīrule–Žurka played the role of an especially fanatical visitor of the Durga Temple and a worshipper of the Indian goddess Durga, and a true fan of the Vedic tradition. Then Solvita, together with the murderer and family doctor Māra Bremmere–Dirsa, carried out their dirty legal affairs in the organization related to apartment donations, and then both operatives, together with a sufficiently large number of congregation members — their gang beasts — left the Durga Temple, took it, and dumped that temple on the poor Vampire.Who at that time had not the slightest idea what accounting, finance, jurisprudence and such things were, because he was a psychologist by education, and none of these refined sciences had been taught to him neither in high school nor later in higher education institutions. Moreover, the Vampire has never fully publicized his “refined” education in psychology — what specialization he actually represents. Because even the fact that he is a psychologist, the gang used as one of their main speculations, attributing to him heavenly miracle abilities in not the best sense.
In reality, he is only a school and family psychologist — a true “small‑scale” psychologist trained mainly for work in schools with children and, of course, to solve some primitive trouble for family people. But regarding his master’s degree in psychology, there he has a specialization in development. Even with that specialization, the Vampire ended up in yet another mess, because RPIVAA (the higher education institution the Vampire graduated from) had Professor Guna Svence–Cūka’s completely blurred master’s program in the dean’s office she headed in psychological sciences, where she herself had not understood this concept as such, wandering in a real fog, into which we students were also dragged, and in which we wandered.
Then for the Vampire, a true rookie, terrifying further adventures began with a real accountant, financier, lawyer and chief administrator Ilze Cīrule–Žurka. It took the Vampire countless years to figure out who Solvita and Ilze really were, what kind of demonesses they had been by education. Moreover, everything indicated that these ladies mastered these sciences not at the level of a bachelor’s or master’s degree, but at the level of associate professors. Of course, the Vampire was shown performances — supposedly some shady accounting courses that both had painfully completed, etc.
Solvita, by and large, was not a good actress, because she periodically got tangled up with the wrong substances herself. Ilze, however, was quite a brilliant actress who never tangled with smoke or bottles. It took the Vampire a full 8 years to figure her out in all the fine details. Including the fact that the Vampire had to learn countless fields of knowledge through self‑study, studying all day long for years on end, improving himself to understand what kind of hell he had been thrown into and how to get out of it.
And…
Of course, the Vampire was “thrilled”. Solvita had slipped away, abandoned the folders of the Temple of Durga, and the Vampire had been made into the Elder Teacher, the main signer of documents, etc., legally tied to some religious organization about which he had not the slightest understanding of its legal side as such — only the realization that he had probably gotten himself into something especially unpleasant by blindly trusting Solvita Grauze–Krastiņa–Bairavī. Then came Ilze Cīrule–Žurka herself. At that time the Vampire did not know that both of them were from the same group, almost like a savior sent by the goddess Durga, who took over the entire Temple of Durga, including Solvita’s document folders, comforting the Vampire so that he would not worry about anything, saying she had dreamed of being in Solvita’s place and being useful to Durga, that a true miracle had happened, that she would definitely understand everything and be able to clean up all the shit Solvita had brewed and stirred up, etc. She also claimed that she was absolutely free, able to devote her entire life to the Temple of Durga.
Ilze said she came from Aizkraukle, that her marriage with her husband — whom she had married in her youth — had fallen apart, that he had thrown her out of his house and moved in with another woman. Because of all that connected to the Temple of Durga, she had moved to live in Riga; largely, the work in Riga was nothing special to her, she claimed she liked it, that she had found herself in the Temple of Durga, etc. Of course, Ilze’s fairy tale sounded sweet and believable.
Literally not long before, Ilze’s right hand — a killer, the artist Inese Markēviča–Jēkabsone — had arrived at the Vampire’s apartment. Soon Ilze Cīrule–Žurka herself appeared with all the piles of the Temple of Durga folders and her belongings, because Ilze again had the argument that she had nowhere to stay in Riga, that the landlord was throwing her out of the apartment she was renting. Since the Vampire at that time lived in a four‑room apartment, he had nothing against her occupying one room.
At least Ilze, during those three years under the same roof, had not wrapped herself around his neck like a real snake and did not play hot love‑theatre scenes like the demoness Inese did. But Ilze had practically set herself up as the Vampire’s second wife — she took over the entire kitchen and became his personal cook. She claimed she adored cooking; the Vampire had never really liked cooking, while Inese ran from the stove as if from the devil himself, and Ilze indeed managed to prepare exceptionally delicious meals.
By then, the Vampire’s home had turned into a real den of killers. Not only did Inese poison him alone, but it happened together with Ilze Cīrule–Žurka. What horrors he had eaten, consuming Ilze’s food. He, the naive cucumber, never realized it during those three years — he only noticed that he was gradually becoming slower, weaker, etc. Inese, meanwhile, was a real drunkard and smoker, and alongside Ilze’s misdeeds she got the Vampire drunk every day with her wines and dragged him into tobacco horrors so that he would not understand what was happening, and so that he would blame his worsening condition on wine and smoke.
When Solvita and Māra had betrayed the Temple of Durga, Māra and Solvita from other positions began working on destroying the Vampire. Māra had written her slanders to the Police of the Kingdom of Latvia and had already sued the Vampire in court. Then… yes, the Vampire ended up in real hell, blacker than the blackest darkness, etc.
Because of all that, he invites you to witness his painting with the demoness Ilze Cīrule–Žurka and her terrifying legal folders at the forefront. Ilze lived in a walk‑through room in the Vampire’s home. Every time the Vampire walked past those Temple of Durga folders, about which he had not the slightest idea what had been done there, what was happening again, his soul shuddered in real horror, and his heart made yet another somersault of anxiety, to say the least. The Vampire felt like a living man thrown and buried in a real cemetery grave, where he was truly suffocating and already dying… Let it please, let it…
RUS
My artwork: “ХРАМ ДУРГИ И АФЕРИСТКА, УБИЙЦА, БУХГАЛТЕР ИЛЗЕ ЦИРУЛЕ-ЖУРКА: ЮРИДИЧЕСКАЯ ЛОВУШКА ВАМПИРА И СМЕРТЕЛЬНАЯ ПЕТЛЯ.” Nora DeGold
На страницах прошлого, когда Соловита Граузе–Крастиня–Байрави, высокая фигура самого опасного в Королевстве Латвии звериного бандитско‑разбойничьего и убийственного группировки, была главным администратором Храма Дурги, то есть его руководителем, которая, разумеется, всё юридически провернула так, чтобы в документации это не выглядело как главная фигура. Тогда убийца и особо опасная бандитка Илзе Цируле–Журка играла роль особенно фанатичной посетительницы Храма Дурги и поклонницы самой индийской богини Дурги, и настоящей фанатки ведической традиции. Затем Соловита вместе с убийцей и семейным врачом Марой Бреммере–Дирса провернули в организации свои грязные юридические дела, связанные с дарением квартир, и обе деятельницы вместе с достаточно большим количеством членов общины — своих бандитских зверей — покинули Храм Дурги, взяли и просто сбросили этот храм на бедного Вампира.Который в то время не имел ни малейшего представления, что такое бухгалтерия, финансы, юриспруденция и подобные вещи, потому что по образованию он был психологом, и ничему из этих утончённых наук его не учили ни в средней школе, ни позже в высших учебных заведениях. К тому же Вампир никогда до конца не обнародовал своё “утончённое” психологическое образование — какой именно специализации он по сути является представителем. Ведь даже тот факт, что он психолог, группировка использовала как одну из главных спекуляций, приписывая ему небесные чудодейственные способности не в самом лучшем смысле.
По большому счёту он всего лишь школьный и семейный психолог — настоящий “мелкий” психолог, обученный главным образом работе в школе с детьми и, конечно, решению какой‑нибудь примитивной бытовой проблемы у семейных людей. Но что касается его магистерской степени по психологии, то там у него специализация в развитии. И даже с этой специализацией у Вампира вышла очередная неприятность, потому что RPIVAA (высшее учебное заведение, которое окончил Вампир) имело абсолютно размыtую магистерскую программу профессора Гуны Свенце–Цука в деканате, который она возглавляла в области психологических наук, где она сама не понимала этот термин как таковой, блуждая в настоящем тумане, в который и нас, студентов, втянула, и по которому мы тоже блуждали.
Тогда у Вампира, настоящего “огурца”, начались страшные дальнейшие приключения с настоящим бухгалтером, финансистом, юристом и главным администратором Илзе Цируле–Журкой. Вампиру потребовались бесчисленные годы, чтобы раскусить, кем в конце концов были Соловита и Илзе, какими демоницами они были по образованию. Причём всё указывало на то, что дамы владели этими науками не на уровне бакалавра или магистра, а на уровне доцентов. Разумеется, Вампиру разыгрывали спектакли — будто бы какие‑то подпольные бухгалтерские курсы, которые обе с муками окончили и так далее.
Соловита, по большому счёту, не была хорошей актрисой, потому что периодически путалась не с теми веществами и сама. Илзе же была довольно блестящей актрисой, которая никогда не связывалась ни с дымом, ни с бутылками. Вампиру понадобилось целых 8 лет, чтобы раскусить её во всех тонкостях. В том числе Вампиру пришлось осваивать бесчисленные знания самоучкой, днями напролёт учиться годами, совершенствоваться, чтобы понять, в какой ад он был вброшен и как из него вообще выбраться.
И…
Конечно, Вампир был «в восторге». Соловита смылась, бросила папки Храма Дурги, а Вампира ещё и сделали Старшим Учителем, главным подписантом документов и т. д., фактически юридически связали с какой‑то религиозной организацией, о которой он не имел ни малейшего представления с юридической стороны как таковой — только понимание, что, видимо, он вляпался во что‑то особенно неприятное, слепо доверившись Соловите Граузе–Крастыне–Байрави. Потом появилась сама Илзе Цируле–Журка. Тогда Вампир ещё не знал, что обе они из одной группировки, почти как посланная богиней Дургой спасительница, которая захватила весь Храм Дурги, включая те Соловитины папки с документами, успокаивала Вампира, чтобы он ни о чём не переживал, говорила, что ей будто бы снилось быть на месте Соловиты и быть полезной Дурге, что случилось настоящее чудо, что она обязательно всё поймёт и сможет выгрести всё то дерьмо, которое Соловита наварила и намешала и т. д. Она ещё утверждала, что она абсолютно свободна и может посвятить всю свою жизнь Храму Дурги.
Илзе говорила, что она родом из Айзкраукле, что у неё распался брак с мужем, за которого она вышла замуж в юности, что он выгнал её из своего дома и сошёлся с другой женщиной. Из‑за всего этого, связанного с Храмом Дурги, она переехала жить в Ригу; по большому счёту, работа в Риге ей тоже была ничем особенным, она говорила, что ей это нравится, что она нашла себя в Храме Дурги и т. д. Конечно, сказка Илзе звучала сладко и правдоподобно.
Буквально незадолго до этого в квартиру Вампира явилась правая рука Илзе — убийца, художница Инесе Маркевичa–Йēкабсоне. Вскоре появилась и сама Илзе Цируле–Журка со всеми стопками папок Храма Дурги и своими вещами, потому что у Илзе снова был аргумент: ей опять негде жить в Риге, хозяин якобы выгоняет её из квартиры, которую она снимала. Так как Вампир в то время жил в четырёхкомнатной квартире, он был не против того, чтобы она заняла одну комнату.
По крайней мере, Илзе за те три года под одной крышей не обвилась вокруг его шеи, как настоящая змея, и не играла горячие любовные спектакли, как это делала демоница Инесе. Но Илзе фактически тоже навязалась Вампиру как вторая жена — она взяла под контроль всю кухню и стала его личным поваром. Она утверждала, что обожает готовить; Вампир никогда особо не любил готовку, Инесе же бежала от плиты как от самого дьявола, а Илзе действительно умела готовить невероятно вкусные блюда.
К тому времени дом Вампира превратился в настоящее логово убийц. Тогда его травила не только одна Инесе — всё происходило вместе с Илзе Цируле–Журкой. Какой ужас он успел съесть, поедая блюда Илзе. Он, наивный огурец, так и не понял этого за те три года — только замечал, что постепенно становится всё медленнее, слабее и т. д. Инесе, к тому же, была настоящей алкоголичкой и курильщицей, и параллельно проделкам Илзе она каждый день спаивала Вампира своими винами и втягивала его в табачный кошмар, чтобы он не понял, что происходит, и чтобы он списывал своё плохое самочувствие на вино и дым.
Когда Соловита и Мара предали Храм Дурги, Мара и Соловита уже с других позиций взялись за уничтожение Вампира. Мара написала свои клеветы в Полицию Латвийского Королевства и уже подала на Вампира в суд. Потом… да, Вампир оказался в настоящем аду, чёрном как самая чёрная тьма и т. д.
В связи со всем этим он приглашает пережить его картину с демоницей Илзе Цируле–Журкой и её жуткими юридическими папками на переднем плане. Илзе жила в проходной комнате в доме Вампира. Каждый раз, когда Вампир проходил мимо тех папок Храма Дурги, о содержимом которых он не имел ни малейшего представления — что там сделано, что там снова происходит — его душа каждый раз вздрагивала от настоящего ужаса, а сердце делало очередной кульбит тревоги, мягко говоря. Вампир чувствовал себя как живой, брошенный и закопанный в настоящую могилу на кладбище, где он реально задыхается и уже умирает… Пусть нравится, пусть…
********
Autora juridiskā piezīme
Mākslas žanrs ir “dark fantasy art”. Šis mākslas darbs ir autortiesību objekts, radīts uz mākslinieciskās brīvības, personīgās pieredzes un fantāzijas pamata. Attēlotie tēli, notikumi, personas, vietas un institūcijas ir fikcija vai simbolika. Jebkura līdzība ar realitāti ir nejauša, mākslinieciski interpretēta vai konceptuāli pārveidota. Darbs var saturēt satīru, kritiku, hiperbolu un vizuālu alegoriju. Darbā iespējami iekļautie fakti, vietu apraksti vai vēsturiskas atsauces ir mākslinieciski interpretēti un nav uzskatāmi par precīziem vai pārbaudītiem avotiem. Skatītājs piekrīt, ka jebkāda interpretācija, emocionāla reakcija vai secinājums ir viņa paša atbildība. Autors neuzņemas nekādu juridisku, morālu vai emocionālu atbildību par mākslas darba uztveri, interpretāciju, ietekmi vai kontekstu, kādā to uztvēris tā patērētājs.
Author’s Legal Notice
The art genre is “dark fantasy art”. This artwork is a copyright-protected creation, based on artistic freedom, personal experience, and imagination. Depicted characters, events, individuals, places, and institutions are fictional or symbolic. Any resemblance to reality is coincidental, artistically interpreted, or conceptually transformed. The work may contain satire, critique, hyperbole, and visual allegory. Any included facts, location descriptions, or historical references are artistically interpreted and should not be considered accurate or verified sources. The viewer agrees that any interpretation, emotional reaction, or conclusion is their own responsibility. The author assumes no legal, moral, or emotional liability for the perception, interpretation, impact, or context in which the artwork is received by its consumer.
Note: This legal notice is provided in English for general understanding only. The original and legally binding version is written in the author’s native language — Latvian. In case of any doubt, misinterpretation, or dispute, please refer to the Latvian version. For full clarity, consider enrolling in a Latvian language course before engaging with the author.
Юридическое уведомление автора
Жанр искусства — "dark fantasy art". Данное произведение искусства является объектом авторского права, созданным на основе художественной свободы, личного опыта и фантазии. Изображённые персонажи, события, лица, места и учреждения являются вымышленными или символическими. Любое сходство с реальностью случайно, художественно интерпретировано или концептуально преобразовано. Работа может содержать сатиру, критику, гиперболу и визуальную аллегорию. Возможные включённые факты, описания мест или исторические отсылки являются художественной интерпретацией и не должны считаться точными или проверенными источниками. Зритель соглашается с тем, что любая интерпретация, эмоциональная реакция или вывод — это его личная ответственность. Автор не несёт юридической, моральной или эмоциональной ответственности за восприятие, интерпретацию, влияние или контекст, в котором произведение было воспринято потребителем.
Примечание: Данный юридический текст представлен на русском языке исключительно для общего понимания. Оригинальная и юридически действительная версия написана на родном языке автора — латышском. В случае сомнений, недопонимания или спора, пожалуйста, обращайтесь к латышской версии. Для полной ясности рекомендуется записаться на курсы латышского языка перед тем, как вступать в взаимодействие с автором.