((189)) KULDĪGAS VĒSTURISKAIS CENTRS UN VIDUSLAIKU BAISIE NOSLĒPUMI: VAMPĪRA APSKATS PAR 5 ABSURDIEM PILSĒTĀ | Nora DeGold
(LV org, ENG, RUS) My artwork: “KULDĪGAS VĒSTURISKAIS CENTRS UN VIDUSLAIKU BAISIE NOSLĒPUMI: VAMPĪRA APSKATS PAR 5 ABSURDIEM PILSĒTĀ / HISTORIC CENTER OF KULDĪGA AND SCARY MEDIEVAL SECRETS: VAMPIRE'S REVIEW OF 5 ABSURDITIES IN THE TOWN / ИСТОРИЧЕСКИЙ ЦЕНТР КУЛДИГИ И ЖУТКИЕ СЕКРЕТЫ СРЕДНЕВЕКОВЬЯ: ОБЗОР ВАМПИРА О 5 АБСУРДАХ В ГОРОДЕ.” Nora DeGold







LV org
Te Vampīrs bija ieradies Kuldīgā, lai pastaigātos pa tās vēsturisko centru, lai apstātos pie to namiem un ieklausītos to atmiņu stāstos par pilsētas vēsturi viduslaiku periodā. Vai šarmantā pilsētiņa ir maz tik vienmēr bijusi tik jauka un patīkama, kā tā bija dienā, kad Vampīrs uzzināja tās baisos un neērtos noslēpumus no namiem un ielām? Vampīrs arī tevi iepazīstinās ar šīs pilsēteles 5 absurdiem, ar kuriem tad dzīvojošie cilvēkzvēri esot tur kā negudri ņēmušies un savā veidā lopojušies kā negudri.
1. Logu nodoklis un gaismas aizliegums
Kuldīgas rāte (pilsētas vadība) viduslaikos esot ieviesusi dīvainu noteikumu: māju fasādes drīkstēja būvēt tikai ar noteiktu skaitu logu. Ja saimnieks gribēja vairāk gaismas un iebūvēja papildu logu, tad viņam bija jāmaksā par to bargs "logu nodoklis". Tāpēc daudzi nabadzīgāki cilvēkzvēri dzīvoja pilnīgā tumsā, lai tikai nebūtu jāmaksā bezkaunīgajiem nodokļu plēsējiem nauda. Bet Kuldīgā dzīvojošie arī nereti tos nodokļu iekasētājus esot noslaktējuši, kad tie ieradušies mājās tiem makus izkratīt tukšus — tos esot pakāruši pie saviem griestiem, un to mirstīgās atliekas izbarojuši suņiem, lai neviens nekad nevarētu uzzināt, kur palikuši nodokļu iekasētāji.
2. "Raganu" tiesas pēc dīvaina principa (Ūdens pārbaude)
Kuldīgā un tās apkārtnē esot regulāri norisinājušās baisas tiesas prāvas pret raganām un burvjiem. Viens no absurdākajiem pierādīšanas veidiem bija "ūdens pārbaude" Alekšupītē vai Ventā. Aizdomās turamo sasēja un iemeta ūdenī. Ja cilvēkzvērs slīka — viņš bija nevainīgs (bet bieži vien jau miris, kamēr tas tika izvilkts ārā). Ja viņš peldēja pa ūdens virsu — viņš bija vainīgs un tika visdrausmīgākajā veidā sadedzināts uz īsta sārta, pie tam publiski. Līdz ar to uz šīm abām upēm regulāri vēl aizvien regulāri parādoties no tiem baisajiem laikiem īsti noslīkušo spoki, un arī raganu dedzināšanas vietās vēl aizvien esot dzirdami baisi kliedzieni, kuros nolādot savus slepkavas un to pēcnācējus, kaut šīs vietas ir sen likvidētas utt. Bet raganu dedzināšanai arī ātri vien pienācis gals, jo raganu tuvinieki neesot noskatījušies ar nolaistām rokām par sadedzinātajiem tuviniekiem — tie esot novaktējuši pašus dedzinātājus un to bērnus, tos turpat uz līdzenas vietas pilsētas centrā dienas gaišajā laikā noslaktējuši par pastrādātajām cūciskajām slepkavībām.
3. Cūku un lopu tiesāšana tiesās
Viduslaiku Kuldīgas tiesas namos valdījis uzskats, ka dzīvnieki ir pilnībā atbildīgi par saviem darbiem. Ja mājas cūka, klīstot pa šaurajām vecpilsētas ieliņām, nejauši sakodusi kādu bērnu vai apgāza tirgotāja stendu, cūka esot oficiāli arestēta, ieslodzīta rātsnama pagraba cietumā un tiesāta pēc visiem likumiem. Viņai varēja piespriest pat arī nāvessodu pakarot vai publisku nopēršanu pie kauna staba. Savukārt kā pienācis gals šim pilsētas absurdam izrēķināties ar saimnieku dzīvniekiem? Dzīvnieku īpašnieki, kuriem bija tie publiski noslepkavoti to zvēri, esot novaktējuši pilsētas ielās savu zvēru slepkavas un arī tos nogādājuši mirušo valstībā — tā arī šai baisajai izdarībai dzīvnieku saimnieki esot pielikuši punktu.
4. Burvju mākslinieku un kāršu spēlmaņu baisie sodi
Kuldīgas pilsētas likumi stingri aizliedza jebkādas kāršu spēles, kauliņu mešanu vai kaktu maģijas trikus. Ja kāds krogā tika pieķerts krāpjamies vai rādot "brīnumus", sods bija drakonisks — krāpniekam publiski rātlaukumā varēja pat nocirst roku, ar kuru viņš tās kārtis vai kauliņus bija metis. Tā kā Kuldīga ir neliela pilsētiņa, tiem, kam bija cirstas tās rokas, tad sakropļotais kopā ar savu ģimeni esot atkal atriebušies, sakropļojot kropļotāja bērnus — tā arī paši pilsētnieki esot savus despotiskos varas pārstāvjus pāraudzinājuši un piespieduši atteikties no savām necilvēcībām.
5. Nakts komandantstunda un zvanu terors
Līdzko iestājās tumsa un baznīcas tornī noskanēja vakara zvans, Kuldīgas ieliņās sākās pilnīgs lokdauns. Neviens iedzīvotājs nedrīkstēja atrasties uz ielas bez iedegtas lāpas vai laternas. Ja cilvēkzvēru pieķēra, pastaigājoties tumsā pie māju fasādēm, tas tika uzreiz uzskatīts par laupītāju, slepkavu vai rēgu, esot pa īstam sašņorēts un iemests kaktā līdz rītam. Savukārt, ja cilvēkzvēram nebija luktura vai tas bija palicis nejauši mājās, tad, lai nepieļautu sevis pazemojošu sasiešanu, redzot tuvojamies sējējus, kuldīdzniekiem esot bijuši vienmēr līdzi asi un pašdarināti dunči — ja kāds mēģinājis siet, tad tas parasti esot beidzies ar sējēju nāvi. Tā arī varas vīriem nācies atteikties no šīm baisajām izdarībām un saprast, ka ar necilvēcību nav iespējams nekur tālu tikt, kā tikai saņemt pretī to, ko pats esi sējis.
Tā nu Vampīrs klausījās šīs pilsētas baisos viduslaiku vēstures stāstus, domājot pie sevis, cik šaušalīgi briesmoņi ir bijuši viduslaikos ar savām izdarībām cilvēkzvēri, bet cik daudz ir bijuši arī varonīgi, nav ļāvuši par sevi ņirgāties un apdraudēt dzīvību, pateicoties kuriem šodien mums pat grūti iedomāties un iztēloties viduslaiku baiso dzīvi. Bet tā citu reizi Vampīrs izstāstīs savu baiso stāstu saistībā ar Kuldīgu, kādu pret viņu pastrādāja, prātam neaptveramu noziegumu tur dzīvojošie viduslaiku attīstībā iestrēgušie indivīdi, kas savukārt, kuru izgājiens Vampīram sabojāja dzīvi uz daudziem gadiem.
Pa lielam tur dzīvo gan jauki zvēri, bet nedrīkst aizmirst, ka tur mīt smalkās drēbēs un ar mākslīgo smaidiņu uzliktie cilvēkzvēri, kuri ir baisāko vēstures lappušu autoru pēcteči, pie tam visi vēl nav pagūti līdz kaulam pāraudzināti un izskausta lopa un visatļautības daba. Arī Vampīrs, pastaigājoties pa Kuldīgas ielām, gaida to dienu, kad uzskries virsū Solvitai Eglītei-Kapam par pagātnes cūcībām no nodokļu iestādes, lai to... Vampīrs zina, ka kaut kad jau kaut kur uzskries virsū — vai tad gluži visu dzīvi turpmāk tupēs tikai mājās? Protams, Vampīrs fotografēja, ielūdz apskatīties savas bildes. Lai patīk, lai...
ENG
My artwork: “HISTORIC CENTER OF KULDĪGA AND SCARY MEDIEVAL SECRETS: VAMPIRE'S REVIEW OF 5 ABSURDITIES IN THE TOWN.” Nora DeGold
Here, the Vampire had arrived in Kuldīga to stroll through its historical center, to stop by its houses, and to listen to their memory stories about the city's history during the medieval period. Has the charming little town even always been as nice and pleasant as it was on the day when the Vampire learned its terrifying and uncomfortable secrets from the houses and streets? The Vampire will also introduce you to 5 absurdities of this little town, with which the human-beasts living back then were messing around like crazy and, in their own way, making beasts of themselves like mad.1. The Window Tax and the Prohibition of Light
The Kuldīga town council (city management) in the Middle Ages is said to have introduced a strange rule: house facades could only be built with a certain number of windows. If an owner wanted more light and built an extra window, then he had to pay a heavy "window tax" for it. Therefore, many poorer human-beasts lived in complete darkness, just to avoid paying money to the shameless tax plunderers. But those living in Kuldīga also often slaughtered those tax collectors when they arrived at their homes to shake their wallets empty — they supposedly hanged them from their ceilings and fed those mortal remains to dogs, so that no one could ever find out where the tax collectors had gone.
2. "Witch" Trials by a Strange Principle (The Water Test)
In Kuldīga and its surroundings, terrifying trials against witches and sorcerers are said to have regularly taken place. One of the most absurd methods of proof was the "water test" in the Alekšupīte River or the Venta River. The suspect was bound and thrown into the water. If the human-beast sank — he was innocent (but often already dead by the time he was pulled out). If he floated on top of the water surface — he was guilty and was burned in the most dreadful manner on an actual pyre, publicly at that. Consequently, the ghosts of those genuinely drowned from those terrifying times supposedly still regularly appear on both of these rivers, and in the places of witch burnings, terrifying screams are still to be heard, cursing their murderers and their descendants, even though these places have long been liquidated, etc. But the burning of witches also quickly came to an end, because the relatives of the witches did not just watch with folded arms as their loved ones were burned — they ambushed the burners themselves and their children, slaughtering them right there on flat ground in the city center during daylight for the piggish murders committed.
3. The Trial of Pigs and Livestock in Courts
In the courtrooms of medieval Kuldīga, the belief prevailed that animals were fully responsible for their actions. If a domestic pig, wandering through the narrow streets of the old town, accidentally bit a child or knocked over a merchant's stall, the pig was officially arrested, imprisoned in the town hall basement dungeon, and tried according to all laws. She could even be sentenced to death by hanging or public flogging at the whipping post. And how did an end come to this city absurdity of taking it out on the owners' animals? The animal owners, whose beasts had been publicly murdered, ambushed the murderers of their beasts in the city streets and sent them as well to the realm of the dead — that is how the animal owners put a full stop to this terrifying practice.
4. Terrifying Punishments for Magicians and Card Players
The town laws of Kuldīga strictly forbade any card games, dice throwing, or corner-magic tricks. If someone was caught cheating in a tavern or showing "miracles," the punishment was draconic — the cheater could even have the hand with which he had thrown those cards or dice chopped off publicly in the town square. Since Kuldīga is a small town, those whose hands had been chopped off, then the maimed one along with his family took revenge again by maiming the children of the maimer — that is how the townsfolk themselves re-educated their despotic authorities and forced them to abandon their inhumanities.
5. Night Curfew and Bell Terror
As soon as darkness fell and the evening bell rang out in the church tower, a total lockdown began in the streets of Kuldīga. No resident was allowed to be on the street without a lit torch or lantern. If a human-beast was caught strolling in the dark near the house facades, he was immediately considered a robber, a murderer, or a ghost, being truly tied up and thrown into a corner until morning. On the other hand, if a human-beast did not have a lantern or it had accidentally been left at home, then to prevent a humiliating binding of themselves, upon seeing the binders approaching, the Kuldīga residents always carried sharp and homemade daggers — if anyone tried to bind them, then it usually ended with the death of the binders. Thus, the men of power also had to give up on these terrifying practices and understand that with inhumanity you cannot get very far anywhere, other than receiving in return what you yourself have sown.
So the Vampire listened to the terrifying medieval history stories of this city, thinking to himself how horrific monsters the human-beasts had been in the Middle Ages with their actions, but how many had also been heroic, not allowing themselves to be mocked and their lives threatened, thanks to whom today it is even hard for us to imagine and picture the terrifying life of the Middle Ages. But another time, the Vampire will tell his own terrifying story related to Kuldīga, regarding what an mind-boggling crime was committed against him by the individuals living there who were stuck in medieval development, which turn of theirs, in turn, ruined the Vampire's life for many years.
By and large, quite nice beasts live there, but one must not forget that human-beasts dressed in fine clothes and wearing a fake smile reside there, who are the descendants of the authors of the most terrifying pages of history, plus not everyone has managed to be re-educated to the core and have their beastly and permissive nature eradicated. The Vampire too, while walking through the streets of Kuldīga, waits for the day when he will bump into Solvita Eglīte-Kapa for past piggish acts from the tax authority, to... The Vampire knows that sooner or later, somewhere, he will bump into her — will she really just squat at home for the rest of her life then. Of course, the Vampire took photographs, invites you to look at his pictures. May you like them, may...
RUS
My artwork: “ ИСТОРИЧЕСКИЙ ЦЕНТР КУЛДИГИ И ЖУТКИЕ СЕКРЕТЫ СРЕДНЕВЕКОВЬЯ: ОБЗОР ВАМПИРА О 5 АБСУРДАХ В ГОРОДЕ.” Nora DeGold
Вот Вампир прибыл в Кулдигу, чтобы прогуляться по её историческому центру, остановиться у её домов и прислушаться к их рассказам-воспоминаниям об истории города в средневековый период. Бывал ли этот шармантный городок вообще хоть когда-то столь милым и приятным, каким он был в тот день, когда Вампир узнал его жуткие и неудобные тайны, скрытые в домах и улицах? Вампир также познакомит тебя с 5 абсурдами этого городишка, с которыми жившие тогда человекоподобные звери возились как полоумные и по-своему оскотинивались как безумные.1. Налог на окна и запрет на свет
Кулдигский рат (руководство города) в Средние века якобы ввёл странное правило: фасады домов разрешалось строить только с определённым количеством окон. Если хозяин хотел больше света и встраивал дополнительное окно, то ему приходилось платить за это суровый «налог на окна». Поэтому многие более бедные человекоподобные звери жили в полной темноте, лишь бы не платить деньги наглым обдирателям налогов. Но жившие в Кулдиге также нередко тех сборщиков налогов пускали на расход, когда те приходили к ним в дома, чтобы вытрясти их кошельки дочиста — их якобы вешали к своим потолкам, а те бренные останки скармливали собакам, чтобы никто никогда не мог узнать, куда делись сборщики налогов.
2. Суды над «ведьмами» по странному принципу (Испытание водой)
В Кулдиге и её окрестностях якобы регулярно проходили жуткие судебные процессы над ведьмами и колдунами. Одним из самых абсурдных способов доказательства было «испытание водой» в Алекшупите или Венте. Подозреваемого связывали и бросали в воду. Если человекоподобный зверь тонул — он был невиновен (но частенько уже мёртв, пока его вытаскивали наружу). Если он плавал по поверхности воды — он был виновен и его самым ужасающим образом сжигали на настоящем костре, причём публично. В связи с этим на обеих этих реках регулярно, всё ещё регулярно появляются призраки истинно утопленных из тех жутких времён, а на местах сожжения ведьм всё ещё якобы слышны жуткие крики, в которых проклинают своих убийц и их потомков, хоть эти места давно ликвидированы и т.д. Но сожжению ведьм тоже быстро пришёл конец, так как родственники ведьм не смотрели сложа руки на сожжённых близких — они подкарауливали самих сжигателей и их детей, там же на ровном месте в центре города при дневном свете пускали их на расход за совершённые свинские убийства.
3. Судебное судилище над свиньями и скотом
В залах суда средневековой Кулдиги царило убеждение, что животные несут полную ответственность за свои поступки. Если домашняя свинья, бродя по узким улочкам старого города, случайно кусала какого-то ребёнка или опрокидывала прилавок торговца, свинью официально арестовывали, заключали в тюрьму подвала ратуши и судили по всей строгости закона. Ей могли присудить даже смертную казнь через повешение или публичную порку у позорного столба. В свою очередь, как пришёл конец этому городскому абсурду отыгрываться на животных хозяев? Владельцы животных, чьи звери были публично умерщвлены, подкарауливали на улицах города убийц своих зверей и тоже отправляли их в царство мёртвых — так этой жуткой затее хозяева животных и положили конец.
4. Жуткие наказания для фокусников и карточных игроков
Городские законы Кулдиги строго запрещали любые карточные игры, метание костей или трюки подпольной магии. Если кого-то ловили в кабаке на жульничестве или демонстрации «чудес», наказание было драконовским — обманщику публично на ратушной площади могли даже отрубить руку, которой он те карты или кости метал. Так как Кулдига — городок небольшой, у тех, кому рубили те руки, искалеченный вместе со своей семьёй затем снова мстили, калеча детей калечившего — так и сами горожане своих деспотичных представителей власти перевоспитали и заставили отказаться от своих зверств.
5. Ночной комендантский час и террор колоколов
Как только наступала темнота и на церковной башне раздавался вечерний колокол, на улочках Кулдиги начинался полный локдаун. Ни один житель не имел права находиться на улице без зажжённого факела или фонаря. Если человекоподобного зверя ловили прогуливающимся в темноте у фасадов домов, его тут же считали разбойником, убийцей или призраком, по-настоящему связывали и бросали в угол до утра. В свою очередь, если у человекоподобного зверя не было фонаря или он случайно остался дома, то, чтобы не допустить унизительного связывания себя, видя приближающихся вязальщиков, у кулдигцев всегда были при себе острые кинжалы самодельного производства — если кто-то пытался вязать, то это обычно заканчивалось смертью вязальщиков. Так и мужам власти пришлось отказаться от этих жутких выходок и понять, что с бесчеловечностью невозможно никуда далеко уйти, кроме как получить взамен то, что сам посеял.
Так Вампир слушал жуткие средневековые исторические рассказы этого города, думая про себя, какими ужасающими чудовищами были в Средневековье со своими выхожками человекоподобные звери, но как многие были и героическими, не позволяли над собой глумиться и подвергать угрозе жизнь, благодаря которым сегодня нам даже трудно вообразить и представить жуткую жизнь Средневековья. Но как-нибудь в другой раз Вампир расскажет свою жуткую историю, связанную с Кулдигой, о том, какое против него совершили уму непостижимое преступление жившие там застрявшие в средневековом развитии индивиды, чей выпад, в свою очередь, испортил Вампиру жизнь на многие годы.
По большому счету там живут и милые звери, но нельзя забывать, что там обитают выряженные в приличные одежды и с нацепленной искусственной улыбочкой человекоподобные звери, являющиеся потомками авторов самых жутких страниц истории, к тому же все ещё не успели быть перевоспитаны до мозга костей, чтобы искоренить лопоухую и вседозволенную натуру. Вампир тоже, прогуливаясь по улицам Кулдиги, ждёт того дня, когда столкнётся нос к носу с Солвитой Эглите-Капой за прошлые свинства из налогового ведомства, чтобы её... Вампир знает, что когда-нибудь уж где-нибудь да столкнётся — неужто прямо всю оставшуюся жизнь та будет только дома сычевать. Конечно, Вампир фотографировал, приглашает посмотреть свои снимки. Пусть нравится, пусть...
********
Autora juridiskā piezīme
Mākslas žanrs ir “dark fantasy art”. Šis mākslas darbs ir autortiesību objekts, radīts uz mākslinieciskās brīvības, personīgās pieredzes un fantāzijas pamata. Attēlotie tēli, notikumi, personas, vietas un institūcijas ir fikcija vai simbolika. Jebkura līdzība ar realitāti ir nejauša, mākslinieciski interpretēta vai konceptuāli pārveidota. Darbs var saturēt satīru, kritiku, hiperbolu un vizuālu alegoriju. Darbā iespējami iekļautie fakti, vietu apraksti vai vēsturiskas atsauces ir mākslinieciski interpretēti un nav uzskatāmi par precīziem vai pārbaudītiem avotiem. Skatītājs piekrīt, ka jebkāda interpretācija, emocionāla reakcija vai secinājums ir viņa paša atbildība. Autors neuzņemas nekādu juridisku, morālu vai emocionālu atbildību par mākslas darba uztveri, interpretāciju, ietekmi vai kontekstu, kādā to uztvēris tā patērētājs.
Author’s Legal Notice
The art genre is “dark fantasy art”. This artwork is a copyright-protected creation, based on artistic freedom, personal experience, and imagination. Depicted characters, events, individuals, places, and institutions are fictional or symbolic. Any resemblance to reality is coincidental, artistically interpreted, or conceptually transformed. The work may contain satire, critique, hyperbole, and visual allegory. Any included facts, location descriptions, or historical references are artistically interpreted and should not be considered accurate or verified sources. The viewer agrees that any interpretation, emotional reaction, or conclusion is their own responsibility. The author assumes no legal, moral, or emotional liability for the perception, interpretation, impact, or context in which the artwork is received by its consumer.
Note: This legal notice is provided in English for general understanding only. The original and legally binding version is written in the author’s native language — Latvian. In case of any doubt, misinterpretation, or dispute, please refer to the Latvian version. For full clarity, consider enrolling in a Latvian language course before engaging with the author.
Юридическое уведомление автора
Жанр искусства — "dark fantasy art". Данное произведение искусства является объектом авторского права, созданным на основе художественной свободы, личного опыта и фантазии. Изображённые персонажи, события, лица, места и учреждения являются вымышленными или символическими. Любое сходство с реальностью случайно, художественно интерпретировано или концептуально преобразовано. Работа может содержать сатиру, критику, гиперболу и визуальную аллегорию. Возможные включённые факты, описания мест или исторические отсылки являются художественной интерпретацией и не должны считаться точными или проверенными источниками. Зритель соглашается с тем, что любая интерпретация, эмоциональная реакция или вывод — это его личная ответственность. Автор не несёт юридической, моральной или эмоциональной ответственности за восприятие, интерпретацию, влияние или контекст, в котором произведение было воспринято потребителем.
Примечание: Данный юридический текст представлен на русском языке исключительно для общего понимания. Оригинальная и юридически действительная версия написана на родном языке автора — латышском. В случае сомнений, недопонимания или спора, пожалуйста, обращайтесь к латышской версии. Для полной ясности рекомендуется записаться на курсы латышского языка перед тем, как вступать в взаимодействие с автором.